The olive has been grown in Sardinia since the distant past as a native species that was part of the natural vegetation of the island. The discovery of Carthaginian and Roman ships containing amphoras of wine and oil shows that in that era there was already a flourishing trade in the product. The growth of the religious orders, particularly after 1000 AD, led to an increase in olive-growing on the island, as is shown by a variety of indications of the work of the monastic orders which had become established on the island. During the long period of Spanish dominance, olive-growing continued to increase thanks to specific laws decreeing, amongst other things, that each citizen must graft at least 10 wild olives each year or pay a fine of 40 soldi; the trees remained the property of the person who grafted them. During the same period, grafting experts came from Spain in order to train instructors on the spot who would then spread the grafting technique. In addition, anyone who owned more than 500 olive trees was obliged to build an oil press to extract the oil.

Olīvkoks ir savvaļas augs Sardīnijā un kopš neatminamiem laikiem šajā salā tiek izmantots arī kā kultūraugs. Jau feniķiešu un romiešu laikos notika rosīga tirdzniecība ar olīveļļu, par ko liecina vīna un eļļas amforas kuģu vrakos. Mūku ordeņu uzplaukums, ko īpaši pēc tūkstošā gada, veicināja olīvkoku kultūras izplatīšanos. No dažādiem laikmeta lieciniekiem var uzzināt par darbu, ko veica mūku ordeņi. Garajos spāņu kundzības gados olīvu audzēšana vēl vairāk paplašinājās; cita starpā tā tika veicināta ar prasību, ka katram pilsonim ik gadu bija jāuzpotē desmit savvaļas olīvkoki, pretējā gadījumā bija paredzēts sods 40 soldi (sīka vara monēta) apmērā; olīvkoki pārgāja tā īpašumā, kurš tos bija uzpotējis. Tajā pašā laikā no Spānijas ieradās potēšanas speciālisti, kas uz vietas apmācīja instruktorus, kuriem bija jāizvērš plašumā potēšanas tehnika. Turklāt tiem, kam piederēja vairāk par piecsimt olīvkoku, bija jāiekārto eļļas spiestuve.