Usted buscó: benediktinermönchen (Alemán - Letón)

der olivenanbau im piceno stammt aus der zeit seiner einführung auf der italienischen halbinsel durch phönizier und griechen. die selektion der tafelsorte, heute bekannt als "ascolana tenera", erfolgte in jahrhunderten durch den menschen und war schon seit den zeiten der antiken römer so bekannt und geschätzt, dass sie die bezeichnung "picenae" und später "ascolana" erhielt. martial kritisiert in einem satirischen epigramm einen gewissen mancinus für die ungeschliffenheit seiner festmahle, in denen er bei den verschiedenen köstlichkeiten, die fehlten, besonders auf die "olive picenae" hinwies, während er in einem anderen epigramm die "oliva picena" als appetitanreger klassifiziert. nach dem epos "la puniche" eines zweitrangigen römischen autors, war das gebiet piceno in der antike von reichen olivenplantagen übersät. in dieser epoche reichte es "olive picenae" zu sagen, um die oliven zu identifizieren, die aus dieser provinz nach rom kamen. plinius hielt sie für die besten italiens. man kann nicht annehmen, dass andere sorten tafeloliven mit denen, die "picenae" hießen verwechselt werden konnten, weil columella in seiner abhandlung über die landwirtschaft präzise aussagen über zehn verschiedene tafeloliven machte, unter anderem die "picena". später verdankt man den benediktinermönchen des olivetani-ordens die rationalisierung der anbauverfahren für olivenbäume und sie waren die ersten, die die gerbung der oliven anwandten, indem sie eine "lauge" verwendeten, eine alkalische flüssigkeit, bestehend aus einem teil branntkalk und 4-5 teilen holzasche in wasser. unveröffentlichte papiere aus dem archiv der benediktinermönche überliefern notizen aus der zeit vor 1500 über den anbau, die ernte und die verwendung der tafeloliven in der gegend von ascoli. nach unterlagen aus dieser epoche wurden die oliven mit kalk und pottasche behandelt und später mit salz, um sie zu konservieren. einige autoren beschreiben die ernte, verarbeitung und zubereitung der "olive ascolane", die, nach entfernung des kerns, "giudee" genannt wurden ("oliven ohne seele"); diese oliven können als vorläufer der heutigen gefüllten oliven angesehen werden.
olīvu audzēšanas aizsākumi pičeno meklējami tajos laikos, kad feniķieši un grieķi šo augu ieveda pussalas teritorijā. galda olīvu šķirne, kuru mūsdienās pazīst ar nosaukumu "ascolana tenera", ir gadsimtu gaitā paveikta selekcionāru darba rezultāts. jau senās romas laikiem to pazina un atzinīgi novērtēja ar nosaukumu "picenae", līdz šai šķirnei piešķīra nosaukumu "ascolana". satīriskā epigrammā romiešu dzejnieks kritizē kādu mančino par to, ka tas rīkojis ne visai bagātīgas viesības, kurās starp citām delikatesēm, kuras trūkušas, jo īpaši tika akcentētas olīvas "picenae"; savukārt citā epigrammā viņš slavē šīs šķirnes olīvas kā lieliskas apetītes veicināšanai. kāda mazāk pazīstama latīņu autora dzejolī ar nosaukumu "la punique" ir teikts, ka agrākos laikos pičeno teritorijā bija bagātīgas olīvu audzes. tajā laikā pietika tikai ar šo vārdu "olivae picenae", lai norādītu, ka šīs olīvas uz romu ir nosūtītas no šīs provinces. plīnijs šīs olīvas uzskatīja par labākajām itālijas olīvām. maz ticams, ka nosaukums "picenae" attiecās arī uz citām galda olīvu šķirnēm, jo kolumella savā traktātā par lauksaimniecību ir ietvēris konkrētu atsauci, saskaņā ar kuru ir desmit galda olīvu šķirnes, no kurām viena ir "picenae". nākamie ir jāpiemin benediktīņu mūki, kas nodarbojās ar olīvu audzēšanu, racionalizējot olīvu audzēšanā pielietoto praksi, un kuri pirmie apstrādāja olīvas ar sārmu "ranno" – sārmainu šķidrumu, kuru iegūst, izšķīdinot ūdenī vienu daļu neveldzētu kaļķu un no 4 līdz 5 daļām koksnes pelnu. nepublicētos dokumentos no benediktīņu klosteru arhīviem ir sniegtas ziņas, kas datētas ar laiku pirms xiv gadsimta, par galda olīvu audzēšanu, novākšanu un izmantošanu askoli pičeno provincē. Šā laikmeta dokumenti liecina, ka, sagatavojot olīvas, tika izmantota metode, kas paredzēja to apstrādi ar maisījumu uz kaļķu un kālija pamata, pēc kuras tika veikta konservēšana. atsevišķi autori apraksta olīvu novākšanu iepriekš minētajā teritorijā, to apstrādi un sagatavošanu. olīvas, kurām izņemti kauliņi, dēvēja par "jūdu" olīvām (par "olīvām bez dvēseles"); "bez dvēseles" tādēļ, ka itāļu valodā ar vārdu "anima" apzīmēja arī augļu kauliņu. Šīs olīvas var uzskatīt par pildīto olīvu priekštecēm.