Usted buscó: nefrotoksicitāte (Letón - Inglés)

nefrotoksicitāte
nephrotoxicity

nefrotoksicitāte/neirotoksicitāte
nephrotoxicity/neurotoxicity

tobi podhaler klīniskos pētījumos nefrotoksicitāte nav novērota.
nephrotoxicity was not observed during tobi podhaler clinical studies.

visbiežākā nefrotoksicitāte pediatriskajiem pacientiem bija kreatinīna līmeņa paaugstināšanās.
the most prevalent renal toxicity in paediatric patients was elevated creatinine.

pastiprināta nefrotoksicitāte novērota pēc amfotericīna b un ibuprofēna vienlaikus lietošanas ar takrolīmu.
enhanced nephrotoxicity has been observed following the administration of amphotericin b and ibuprofen in conjunction with tacrolimus.

preklīniskos pētījumos ar dzīvniekiem pierādīts, ka cidofovira galvenais, devu limitējošais efekts ir nefrotoksicitāte.
preclinical animal studies demonstrated that nephrotoxicity was the major dose-limiting toxicity of cidofovir.

nefrotoksicitāte no devas atkarīgā nefrotoksicitāte ir galvenā devu ierobežojošā toksicitāte, kas saistīta ar cidofovira lietošanu.
nephrotoxicity dose-dependent nephrotoxicity is the major dose-limiting toxicity related to administration of cidofovir.

izteikti toksiskas devas trušu mātītēm (t.i., nefrotoksicitāte) izraisīja spontānu abortu un nāvi.
severely maternally toxic doses to female rabbits (i.e. nephrotoxicity) lead to spontaneous abortions and death.

tā kā pastāv iespējama ototoksicitāte un nefrotoksicitāte bērnam, lēmums pārtraukt zīdīšanu vai pārtraukt terapiju ar vantobra jāpieņem, izvērtējot ārstēšanas nozīmīgumu mātei.
because of the potential for ototoxicity and nephrotoxicity in infants, a decision should be made whether to terminate breast-feeding or discontinue treatment with vantobra, taking into account the importance of the treatment to the mother.

no devas atkarīgā nefrotoksicitāte ir galvenā devu ierobežojošā toksicitāte, kas saistīta ar cidofovira lietošanu (skatīt apakšpunktā 4.8).
dose-dependent nephrotoxicity is the major dose-limiting toxicity related to administration of cidofovir (see section 4.8).

atkārtotu devu pētījumos ar pelēm, žurkām un suņiem galvenā atrade bija mielotoksicitāte, nefrotoksicitāte (izņemot suņus) un sēklinieku bojājums.
in repeated-dose studies in mice, rats, and dogs, the main findings were myelotoxicity, nephrotoxicity (except dogs), and testicular damage.

ja pacientiem, kuri saņem tobi podhaler, rodas oto- vai nefrotoksicitāte, tobramicīna terapija jāpārtrauc, līdz koncentrācija serumā samazinās zem 2 µg/ml.
if oto- or nephrotoxicity occurs in a patient receiving tobi podhaler, tobramycin therapy should be discontinued until serum concentration falls below 2 µg/ml.

ja pacientam, kurš lieto vantobra, parādās ototoksicitāte vai nefrotoksicitāte, tobramicīna terapija jāpārtrauc, kamēr koncentrācija serumā samazinās līdz rādītājam, kas mazāks par 2 µg/ml.
if oto- or nephrotoxicity occurs in a patient receiving vantobra, tobramycin therapy should be discontinued until serum concentration falls below 2 µg/ml.

ir pierādīts, ka dzīvniekiem ar lielām atkārtotām parenterāli ievadītām cefalosporīnu devām saistītās nevēlamās blakusparādības (piemēram, kuņģa – zarnu trakta darbības traucējumi un nefrotoksicitāte) ir atgriezeniskas.
35 the adverse reactions (e. g. gastrointestinal disturbances and nephrotoxicity) associated with high parenteral doses of cephalosporins have been shown to be reversible in animals during repeat dosing.