검색어: katastrophenschutzausrüstung (독일어 - 라트비아어)

es ist nicht geplant, die nationalen vorsorgemaßnahmen zu ersetzen oder finanzmittel der gemeinschaft für die anschaffung der katastrophenschutzausrüstung auf ebene der mitgliedstaaten bereitzustellen.
nav paredzēts aizstāt valstu sagatavotības pasākumus vai sniegt kopienas finansējumu civilās aizsardzības iekārtu iegādei dalībvalstu līmenī.

570 -einzelerläuterung zum vorschlag nachstehend folgt eine zusammenfassung der wichtigsten vorschläge. 1. beförderung a) aktueller stand derzeit ist jeder mitgliedstaat für die beförderung seiner katastrophenschutzressourcen verantwortlich. der mangel an verfügbaren verkehrsmitteln war das größte problem, durch das die wirksamkeit der europäischen katastrophenschutzeinsätze behindert wurde. bei allen einsätzen in der jüngsten vergangenheit berichteten die mitgliedstaaten, dass sie in der lage gewesen wären, hilfe zu leisten, jedoch keine beförderungsmöglichkeiten vorhanden waren. die gründe hierfür sind vielfältig. nicht alle katastrophenschutzbehörden der mitgliedstaaten verfügen über flugzeuge oder hubschrauber, die sie jederzeit nutzen können. in einigen fällen gibt es keine verfahren für die nutzung militärischer verkehrsmittel für den katastrophenschutz. oft ist es umständlich und zeitintensiv, die beförderung mit gewerblichen flugzeugen in die wege zu leiten. die mitgliedstaaten konkurrieren zuweilen um die gleichen verkehrsmittel. darüber hinaus stehen die transportkosten mitunter in keinem verhältnis zum finanziellen wert der hilfe. wie in der folgenabschätzung dargelegt führen diese probleme oft dazu, dass dringend benötigte hilfe verspätet oder gar nicht eintrifft. selbst wenn die mitgliedstaaten bereit sind, die finanzielle belastung der beförderung zu tragen, wirken sich diese kosten oft negativ auf umfang oder dauer des einsatzes aus, wodurch die positiven auswirkungen der katastrophenhilfe geschmälert werden. b) vorschläge die gemeinschaft sollte in diesem bereich enger zusammenarbeiten. durch die finanzielle und praktische unterstützung der gemeinschaft für die beförderung der katastrophenschutzressourcen kann mehr hilfe geleistet werden. dadurch wird die zusammenarbeit erhöht und unsere gemeinsame solidarität mit hilfesuchenden ländern deutlicher demonstriert. jeder mitgliedstaat hat die sicherheit, dass er sich auf die katastrophenhilfe der gemeinschaft verlassen kann, auch wenn die beförderungsmittel der anderen mitgliedstaaten erschöpft, unzureichend oder nicht verfügbar sind. ganz besonders wichtig ist, dass die gemeinschaft mehr leben retten sowie katastrophenopfer rasch und gezielt unterstützen kann. die entscheidung des rates sollte daher ein neues konzept für die beförderung der katastrophenschutzressourcen im rahmen des verfahrens umfassen. die wichtigsten grundsätze sind folgende: i) für den nationalen katastrophenschutz ist weiterhin primär jedes land zuständig, das im rahmen des verfahrens hilfe leistet. in diesem vorschlag wird diese zuständigkeit ausdrücklich genannt, indem die mitgliedstaaten aufgefordert werden, maßnahmen zur gewährleistung der raschen beförderung der katastrophenhilfe zu treffen. ii) wenn möglich sollten die mitgliedstaaten versuchen, transportressourcen im rahmen einer gemeinsamen anstrengung zur maximierung der hilfe und gewährleistung ihrer raschen beförderung zu teilen. iii) die finanzierung durch die gemeinschaft[7] sollte als sicherheitsnetz dienen, wenn nationale beförderungsmittel nicht verfügbar, unzureichend oder nicht zur effizienten beförderung in der lage sind. sie ermöglicht es der kommission, zusätzliche beförderungsmittel zu mobilisieren, die für eine rasche hilfe bei katastrophen größeren ausmaßes erforderlich und nicht anderweitig verfügbar sind. die einzelheiten der mobilisierung zustäzlicher beförderungsmittel werden nach dem verfahren des artikels 13 festgelegt. 2. aufbau eines europäischen krisenreaktionsinstruments a) aktueller stand für katastrophenschutzeinsätze der gemeinschaft stellen die mitgliedstaaten freiwillig teams, experten und ausrüstung zur verfügung. zu diesem zweck müssen die mitgliedstaaten gemäß artikel 3 der entscheidung vorab teams und experten ermitteln, die für einsätze im rahmen des gemeinschaftsverfahrens verfügbar sein könnten. gemäß artikel 4 absatz 2 muss die kommission ein ausbildungsprogramm erstellen, das sich auf kursen, Übungen und dem austausch von experten zusammensetzt, damit die einsatzkräfte besser vorbereitet sind. diese bestandteile sind zwar sinnvoll, für den aufbau eines europäischen krisenreaktionsinstruments, wie es der europäische rat gefordert hat, jedoch unzureichend. dies wird bekräftigt durch die bewertung der reaktionsfähigkeit, die sich schwerpunktmäßig mit dem verfügbaren katastrophenschutz im fall von terroranschlägen in der europäischen union befasste. die bewertung zeigt mangelnde reaktionsfähigkeit in mehreren bereichen auf, in denen voraussichtlich um gegenseitige unterstützung ersucht werden wird.[8] diese bereiche müssen behandelt werden, damit gemeinsame unterstützung durch die gemeinschaft im bedarfsfall gewährleistet ist. darüber hinaus haben die erfahrungen inn der vergangenheit gezeigt, dass jedes freiwillige system der gegenseitigen unterstützung grenzen hat, vor allem wenn ähnliche gefahren mehrere länder gleichzeitig betreffen (z.b. gleichzeitige terroranschläge innerhalb der union, waldbrände, Überschwemmungen). die unterstützung der mitgliedstaaten könnte also zur gewährleistung der raschen krisenreaktion in allen katastrophenfällen unzureichend sein. b) vorschläge mit diesem vorschlag werden vier innovationen eingeführt, die ausdruck der absicht der europäischen union sind, auf der grundlage der katastrophenschutzmodule der mitgliedstaaten ein krisenreaktionsinstrument der eu aufzubauen. erstens werden die vorkehrungen bekräftigt, die der rat am 18. mai 2004 bei der annahme der modalitäten für die verfügbarmachung des inhalts der militärischen datenbanken für das gemeinschaftsverfahren bereits vereinbart hat. in einklang mit diesen modalitäten werden die mitgliedstaaten in dem vorschlag aufgefordert, in ihrer reaktion auf ein hilfeersuchen angaben zu den verfügbaren militärischen mitteln zu machen. zweitens werden die mitgliedstaaten, wie vom europäischen rat gefordert, aufgefordert, an der entwicklung von katastrophenschutzmodulen zu arbeiten. diese module sind spezielle, vorab getroffene vorkehrungen der katastrophenschutzkräfte der mitgliedstaaten, die eine wirksame reaktion auf im rahmen des verfahrens übermittelte hilfeersuchen ermöglichen. es kann sich dabei um ausrüstung, einsatzkräfte oder beides handeln. sie müssen vollständig interoperabel, schnell einsatzbereit und entsprechend ausgerüstet sein, um unterstützungsfunktionen zu übernehmen oder den vorrangigen bedarf im katastrophenfall zu decken. bei der entwicklung dieser module können mögliche synergien mit anderen arten von expertenwissen zur reaktion auf katastrophen größeren ausmaßes ermittelt werden. wichtig ist auch, dass module von einem oder mehreren mitgliedstaaten gemeinsam entwickelt werden können. im letzteren fall gäbe es zusätzliche möglichkeiten der zusammenarbeit, vor allem für kleinere länder, und die mitgliedstaaten könnten einzeln oder gemeinsam ihren beitrag zu katastropheneinsätzen der gemeinschaft leisten. sobald die module ein wichtiger bestandteil der datenbank über die verfügbare hilfe geworden sind, kann das mic nach eingang eines hilfeersuchens die am dringendsten benötigten module ermitteln und ihre sofortige mobilisierung durch den/die zuständigen mitgliedstaat(en) veranlassen. drittens hat die bewertung der reaktionsfähigkeit gezeigt, dass bedarf an weiteren maßnahmen im bereich der logistik besteht. die gemeinschaft sollte einsparungsmöglichkeiten in diesem bereich prüfen und gewährleisten, dass zentrale unterstützungsfunktionen (kommunikation, pkw-bestand am einsatzort, lieferungen, workshops usw.) von speziellen, für die einsatzteams aus allen mitgliedstaaten tätigen einheiten wahrgenommen werden. dadurch können sich die einsatzteams auf ihre eigentlichen aufgaben konzentrieren, wodurch deren wirksamkeit gesteigert wird und die europäische katastrophenhilfe voll zum tragen kommt. die unterstützungsmodule setzen sich aus ressourcen der mitgliedstaaten zusammen, die vom jeweiligen mitgliedstaat in absprache mit der kommission entsandt werden. schließlich soll sich der katastrophenschutz der gemeinschaft zwar weiterhin in erster linie auf freiwillige beiträge aus den mitgliedstaaten stützen, doch enthält dieser vorschlag den rahmen für eine neue politik, die es der gemeinschaft ermöglicht, die hilfe der mitgliedstaaten durch zusätzliche unterstützung und ressourcen kostenwirksam zu ergänzen. dabei handelt es sich um hilfe, die nicht von den am verfahren beteiligten ländern geleistet werden kann. es kann sich beispielsweise um die vorübergehende anmietung spezieller ausrüstung handeln (medevac-flugzeuge, hochleistungspumpen bei Überschwemmungen, löschflugzeuge bei waldbränden usw.). dieser letztgenannte vorschlag erfordert die ausarbeitung strenger kriterien oder schwellenwerte, die in einklang mit dem verfahren des artikels 13 festzulegen sind. es ist nicht geplant, die nationalen vorsorgemaßnahmen zu ersetzen oder finanzmittel der gemeinschaft für die anschaffung der katastrophenschutzausrüstung auf ebene der mitgliedstaaten bereitzustellen. ziel ist lediglich ein zusätzliches sicherheitsnetz, auf das unter außergewöhnlichen umständen zur ergänzung der von den mitgliedstaaten bereitgestellten hilfe zurückgegriffen werden kann. wenn die hilfe von seiten der mitgliedstaaten unzureichend, nicht verfügbar oder unwirksam ist, ist die gemeinschaft in der lage, humanitären bedarf zu decken oder irreparable umweltschäden zu verhindern. dieser vorschlag ist auf die steigerung der sicherheit der bürger europas ausgerichtet und erfüllt so die anforderungen hinsichtlich notwendigkeit und subsidarität. er ist eine grundvoraussetzung dafür, dass die gemeinschaft jederzeit auf ein hilfeersuchen eines ihrer mitgliedstaaten reagieren kann, auch wenn die benötigte hilfe in keinem der übrigen mitgliedstaaten verfügbar ist oder wenn die nationale hilfe der übrigen mitgliedstaaten unzureichend oder nicht verfügbar ist. er sorgt für zusätzlichen schutz und sicherheit, die durch die einzelnen mitgliedstaaten nicht gewährleistet werden können. 3. frühwarnsystem die fähigkeit der gemeinschaft, auf naturkatastrophen rasch zu reagieren, hängt von der verfügbarkeit von frühwarnsystemen ab, die es den mitgliedstaaten und dem beobachtungs-und informationszentrum ermöglichen, die notwendigen maßnahmen schnellstmöglich zu ergreifen. diese systeme sollten bestehende informationsquellen berücksichtigen, beispielsweise das global disaster alert and coordination system (gdacs) und das undac-warnsystem. durch den beitrag zur entwicklung dieser systeme wird die gemeinschaft einen beitrag leisten zur minimierung der reaktionszeit bei naturkatastrophen und zur verbesserung der fähigkeit der eu, gemeinsam rasch zu handeln. der rat hat sein starkes interesse an der fortsetzung dieser arbeiten zum ausdruck gebracht. für die fortsetzung dieser arbeit im rahmen des verfahrens muss in der entscheidung des rates eine geeignete rechtsgrundlage geschaffen werden. das hauptziel der vorgeschlagenen gemeinschaftsmaßnahme zur frühwarnung ist es, die europäischen bürger besser vor den folgen von naturkatastrophen zu schützen. einschlägige maßnahmen in diesem bereich sind beispielsweise: bewertung und gegebenenfalls ausbau bestehender frühwarnsysteme, bessere verknüpfung von erfassungssystemen und warnmechanismen, feststellung von synergien zwischen verschiedenen systemen und deren verknüpfung, damit entscheidungsträger leichter zugang zu ihnen haben. 4. koordinierung von einsätzen in drittländern a) aktueller stand hilfseinsätze außerhalb der gemeinschaft können entweder eigenständig oder als beitrag zu einer operation unter leitung einer internationalen organisation durchgeführt werden. in einigen notsituationen interveniert der katastrophenschutz entsprechend den humanitären erfordernissen und trägt zur humanitären hilfe im weiteren sinne bei. katastrophenschutz und humanitäre hilfe betreffen bei den unmittelbaren bedarf nach einer katastrophe größeren ausmaßes. während katastrophenschutzeinsätze typischerweise von kürzerer dauer sind, werden humanitäre einsätze auch über die akute phase einer katastrophe hinaus fortgesetzt.[9] die kommission hat vorkehrungen für eine enge zusammenarbeit zwischen dem verfahren und echo sowie im hinblick auf eine umfassende reaktion auf katastrophen getroffen. die arbeitsverfahren der kommission werden weiterhin zur stärkung der synergien zwischen der humanitären hilfe der eu und dem katastrophenschutz beitragen, aufbauend auf ihren jeweiligen rollen und komparativen vorteilen. dadurch wird eine genauere berichterstattung über humanitäre beiträge der gemeinschaft und ihrer mitgliedstaaten ermöglicht. besondere anstrengungen galten ferner der ordnungsgemäßen koordinierung mit den vereinten nationen. die kommission und das büro der vereinten nationen zur koordinierung der humanitären hilfe (unocha) haben im oktober 2004 eine vereinbarung unterzeichnet, in der die grundsätze für die weitere zusammenarbeit und koordinierung im hinblick auf die vermeidung von doppelarbeit festgelegt sind. die kommission wird die koordinierung mit den vereinten nationen und anderen internationalen akteuren im hinblick auf eine bestmögliche nutzung der verfügbaren ressourcen fortsetzen. b) vorschläge die verbesserte koordinierung auf gemeinschaftsebene ist eine voraussetzung für die gesamtkoordination und die gewährleistung eines umfassenden europäischen beitrags zu den hilfsmaßnahmen insgesamt. in artikel 6 der entscheidung sollten daher die rollen und zuständigkeiten – wie sie sich in der praxis ergeben haben -des mitgliedstaats, der die präsidentschaft im rat der europäischen union innehat, des koordinierungsteams für den katastrophenschutz am einsatzort und der kommission klargestellt werden. der vorsitz koordiniert die politische reaktion in enger abstimmung mit der kommission. er hält vor allem kontakt zu dem betroffenen land, insbesondere in der frühphase einer katastrophe, um die bereitstellung der katastrophenhilfe der gemeinschaft zu erleichtern. mit diesem vorschlag wird ferner für das land, das den vorsitz innehat, die möglichkeit geschaffen, einem anderen mitgliedstaat die zuständigkeit für die politische koordinierung ganz oder teilweise zu übertragen. dies kann sich als nützlich erweisen, wenn beispielsweise eine katastrophe während des vorsitzes eines landes ihren ausgang nimmt, aber in den vorsitz eines anderen landes hineinreicht, wenn sich mehrere katastrophen gleichzeitig ereignen oder wenn der vorsitz keine bilateralen beziehungen zu dem betroffenen land unterhält. desgleichen sollte es dem vorsitz möglich sein, unter diesen umständen die kommission um hilfe zu ersuchen. Über das mic koordiniert die kommission den europäischen katastrophenschutz auf operativer ebene in enger abstimmung mit den hilfe leistenden mitgliedstaaten, dem betroffenen land und, wo sie vertreten sind, den vereinten nationen. sobald ein hilfeersuchen über das mic verbreitet wurde, sollten alle hilfe leistenden mitgliedstaaten kontakt zum mic halten, damit die kommission in der lage ist, einen umfassenden und kohärenten europäischen beitrag zu den hilfsmaßnahmen insgesamt zu gewährleisten. gegebenenfalls entscheidet die kommission entscheidet in absprache mit dem vorsitz über die mobilisierung und entsendung eines evaluierungs-und/oder koordinierungsteams, das sich aus experten aus den mitgliedstaaten zusammensetzt. das evaluierungs-und/oder koordinierungsteam sollte ein klares mandat erhalten und weisungsbefugnis zur koordinierung der katastrophenschutzteams im rahmen des gemeinschaftsverfahrens besitzen. das team sollte über grundlegende logistische unterstützung verfügen, vor allem kommunikationsgeräte, die eine wirksame koordinierung der europäischen katastrophenhilfe ermöglichen. -
570 -priekšlikuma sīks izskaidrojums galveno priekšlikumu kopsavilkums ir sniegts turpmāk. 1. transports (a) pašreizējā situācija patlaban katra dalībvalsts ir atbildīga par tās civilās aizsardzības palīdzības transporta organizēšanu. pieejamo transportlīdzekļu trūkums ir vienīgā nopietnākā problēma, kas mazina eiropas civilās aizsardzības palīdzības intervenču efektivitāti. katrā no nesen veiktajām intervencēm vairākas dalībvalstis ir ziņojušas, ka tās spēj sniegt pieprasīto palīdzību, taču nespēj organizēt transportu. iemeslu ir daudz, un tie ir dažādi. ne visām dalībvalstu civilās aizsardzības iestādēm ir gaisa transporta līdzekļi, kurus tās var vienmēr izmantot. dažos gadījumos nav procedūru, kas ļautu izmantot valsts militāros līdzekļus civilās aizsardzības palīdzības transportam. komerciāla gaisa transporta organizēšana bieži vien ir apgrūtinoša un laikietilpīga. var gadīties, ka dalībvalstis pretendē uz vieniem un tiem pašiem līdzekļiem. turklāt transporta izdevumi dažos gadījumos nav samērīgi ar palīdzības finansiālo vērtību. kā parādīts ietekmes novērtējumā, šo problēmu rezultātā ļoti vajadzīgā palīdzība bieži vien aizkavējas vai netiek sūtīta. pat tad, ja dalībvalstis pieņem lēmumu sadalīt transporta finansiālos izdevumus, šie izdevumi parasti negatīvi ietekmē intervences apmēru vai ilgumu, tādējādi samazinot kopienas civilās aizsardzības palīdzības pozitīvo ietekmi. (b) priekšlikumi kopienai jāpanāk ciešāka sadarbība šajā jomā. kopienas atbalsts – gan finansiālais, gan praktiskais – civilās aizsardzības palīdzības transportam radīs lielāku pieejamās palīdzības apjomu. tas sekmēs sadarbību un padarīs redzamāku mūsu kolektīvo solidaritāti ar valstīm, kurām vajadzīga palīdzība. tas pārliecinās katru dalībvalsti, ka tā var rēķināties ar kopienas civilās aizsardzības palīdzību pat tad, ja citu dalībvalstu transportlīdzekļu resursi jau ir izsmelti, nepietiekami vai nav pieejami. taču pats svarīgākais ir tas, ka tas dos iespēju kopienai izglābt vairāk dzīvību, un nodrošinās jūtamu un savlaicīgu atbalstu tiem, kas cieš no katastrofas sekām. tādēļ padomes lēmumā ir jāietver jauna pieeja civilās aizsardzības palīdzības transportam mehānisma sistēmā. galvenie principi ir šādi. i) dalībvalsts civilās aizsardzības palīdzības transports paliek tās valsts primārais pienākums, kas sniedz palīdzību ar mehānisma starpniecību. šajā priekšlikumā šis pienākums ir skaidri noteikts, pieprasot dalībvalstīm veikt pasākumus, lai laikus nodrošinātu civilās aizsardzības palīdzības transportu. ii) ja tas ir iespējams, dalībvalstīm ir jācenšas kolektīvi sadalīt savus transporta resursus, lai līdz maksimumam palielinātu palīdzību un nodrošinātu ātru piegādi. iii) kopienas finansējums[7] ir jāizmanto kā drošības tīkls, ja valsts transports nav pieejams, nav pietiekams vai ja ar to nevar efektīvi veikt piegādi. tas ļaus komisijai mobilizēt papildu transportlīdzekļus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu ātru reaģēšanu uz lielām ārkārtējām situācijām, un kas citādi nav pieejami. atbilstīgi 13. pantā paredzētajām procedūrām tiks noteikti sīki izstrādāti noteikumi par papildu transportlīdzekļu mobilizāciju. 2. ceļā uz eiropas ātras reaģēšanas spēju (a) pašreizējā situācija kopienas civilās aizsardzības palīdzības intervences tiek īstenotas, izmantojot vienības, ekspertus un iekārtas, ko dalībvalstis nodrošina pēc brīvprātības principa. šādā nolūkā lēmuma 13. pantā ir iekļauta prasība dalībvalstīm iepriekš noteikt vienības un ekspertus, kas var būt pieejami intervencēm kopienas mehānisma sistēmā. 4. panta d) punktā ir paredzēts, ka komisijai jāīsteno mācību programma, kurā ietilpst kursi, mācības un ekspertu apmaiņa, lai uzlabotu intervences personāla sagatavotību. lai gan šie elementi ir ļoti noderīgi, tie ir nepietiekami, lai attīstītu eiropas atrās reaģēšanas spēju, kā to pieprasa eiropadome. to apliecina spējas novērtējums, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta civilās aizsardzības palīdzībai, kas pieejama gadījumā, ja eiropas savienībā notiek liels teroristu uzbrukums. novērtējuma rezultātā ir redzams, ka spēja nav pietiekama vairākās jomās, kurās savstarpējā palīdzība var būt vajadzīga visbiežāk.[8] Šī problēma ir jāatrisina, lai nodrošinātu, ka kopiena var kolektīvi sniegt palīdzību, kad tā ir vajadzīga. turklāt iepriekšējā pieredze liecina, ka jebkurai brīvprātīgai savstarpējās palīdzības sistēmai ir robežas, jo īpaši tad, kad līdzīgi riski vienlaikus apdraud dažādas valstis (piemēram, vienlaicīgi teroristu uzbrukumi eiropas savienībā, mežu ugunsgrēki, plūdi). rezumējot, dalībvalstu palīdzība var būt nepietiekama, lai nodrošinātu ātru civilās aizsardzības reaģēšanu visās ārkārtējās situācijās. (b) priekšlikumi ar šo priekšlikumu ierosināts ieviest četrus jauninājumus, lai apliecinātu savienības apņemšanos attīstīt es ātrās reaģēšanas spēju, kas balstās uz dalībvalstu civilās aizsardzības moduļiem. pirmkārt, tajā apstiprināta kārtība, kuru 2004. gada 18. maijā padome jau apstiprināja, pieņemot noteikumus par militārās datubāzes satura pieejamības nodrošināšanu mehānisma vajadzībām. saskaņā ar šiem noteikumiem priekšlikumā ir iekļauts aicinājums dalībvalstīm ietvert informāciju par militāro līdzekļu pieejamību, atbildot uz lūgumu pēc palīdzības. otrkārt, kā to pieprasa eiropadome, priekšlikumā dalībvalstis aicinātas strādāt, lai attīstītu civilās aizsardzības moduļus. šie moduļi ir īpaši iepriekš noteikti pasākumi attiecībā uz to dalībvalstu civilās aizsardzības resursiem, kas spēj efektīvi reaģēt uz lūgumu pēc palīdzības, kurš izplatīts ar mehānisma starpniecību. moduļos var būt iekārtas, personāls vai arī iekārtu un personāla apvienojums. moduļiem jābūt pilnībā sadarbspējīgiem, ātri izmantojamiem un aprīkotiem tā, lai veiktu atbalsta funkcijas vai apmierinātu ārkārtējās situācijas radītas prioritāras vajadzības. attīstot šos moduļus, varētu izmantot iespējamo sinerģiju ar cita veida speciālām zināšanām, kas saistītas ar reaģēšanu uz lielām ārkārtējām situācijām. pats galvenais, moduļus var izstrādāt viena dalībvalsts vai dažādas dalībvalstis, strādājot kopā. pēdējā minētā iespēja radītu papildu izdevību sadarbībai, jo īpaši mazākām valstīm, un ļautu dalībvalstīm individuāli vai kolektīvi dot ieguldījumu kopienas civilās aizsardzības intervencēs. tiklīdz moduļi kļūst par svarīgu elementu pieejamās palīdzības datubāzē, mic, saņemot lūgumu pēc palīdzības, varēs ātri noteikt visvajadzīgākos moduļus un centīsies tos nekavējoties mobilizēt ar kompetentās(-o) dalībvalsts(-u) starpniecību. treškārt, spējas novērtējums liecina, ka ir vajadzīga turpmāka rīcība loģistikas joma. kopienai ir jāizmanto apjomradīti ietaupījumi šajā jomā un jānodrošina, ka vienības, kas piedalās visu dalībvalstu palīdzības vienībās, var veikt centrālās atbalsta funkcijas (paziņojumi, vieglie transportlīdzekļi uz vietas, piegādes, tehnisko mācību telpas utt.). tas ļaus minētajām vienībām koncentrēt savu uzmanību uz pamatuzdevumiem, tādējādi uzlabojot efektivitāti un maksimāli palielinot eiropas civilās aizsardzības palīdzības ietekmi. atbalsta moduļi tiks veidoti no dalībvalstu resursiem, kurus attiecīgā dalībvalsts nosūtīs, apspriežoties ar komisiju. visbeidzot, lai gan kopienas civilās aizsardzības palīdzībai arī turpmāk jābalstās uz dalībvalstu brīvprātīgu ieguldījumu, šajā priekšlikumā paredzēta sistēma jaunai politikai, kas rentabli ļautu kopienai papildināt dalībvalstu palīdzību ar papildu atbalstu un līdzekļiem. šis atbalsts būs vērsts uz tādas palīdzības sniegšanu, kuru nevar saņemt no dalībvalstīm, kas piedalās mehānism. tas varētu ietvert speciālu iekārtu pagaidu nomu (medicīniskās evakuācijas gaisa kuģi, lieljaudas sūkņi plūdu gadījumā, ugunsdzēsības lidmašīnas mežu ugunsgrēku gadījumā utt.). attiecība uz pēdējo minēto priekšlikumu būs jāizstrādā stingri kritēriji vai robežsliekšņi, kas jānosaka saskaņā ar 13. pantā izklāstīto procedūru. nav paredzēts aizstāt valstu sagatavotības pasākumus vai sniegt kopienas finansējumu civilās aizsardzības iekārtu iegādei dalībvalstu līmenī. tā mērķis ir vienīgi nodrošināt papildu drošības tīklu, ko var izmantot ārkārtējos apstākļos, lai papildinātu palīdzību, kuru var sniegt dalībvalstis. ja dalībvalstu palīdzība ir nepietiekama, nav pieejama vai nav efektīva, kopiena varēs apmierināt īpašās humānās palīdzības vajadzības vai izvairīties no neatgriezeniska kaitējuma videi. šis priekšlikums, kas vērsts uz eiropas pilsoņu kolektīvās drošības uzlabošanu, izmantojot papildu drošības tīklu, atbilst nepieciešamības un subsidiaritātes principam. tas ir obligāts priekšnosacījums, lai kopiena vienmēr varētu reaģēt uz lūgumu pēc palīdzības, kurš saņemts no kādas kopienas dalībvalsts, pat ja pieprasītā palīdzība nav pieejama nevienā no dalībvalstīm vai ja citu dalībvalstu palīdzība ir nepietiekama vai nav pieejama. tas nodrošina papildu aizsardzību un drošību, ko nevar garantēt dalībvalstis, darbojoties atsevišķi. 3. agrīnā brīdināšana kopienas spēja ātri reaģēt uz dabas stihijām ir atkarīga no agrīnās brīdināšanas sistēmu pieejamības, kas nodrošina iespēju dalībvalstīm un monitoringa un informācijas centram veikt vajadzīgos pasākumus iespējami īsākā laikā. šajās sistēmās ir jāņem vērā esošie informācijas avoti, tādi kā globālā katastrofu brīdinājuma un koordinācijas sistēma (gdacs) un apvienoto nāciju organizācijas katastrofu novērtējuma un koordinācijas (undac) brīdinājuma sistēma. veicinot agrīnās brīdināšanas sistēmas turpmāku attīstību, kopienai jāpalīdz dalībvalstīm samazināt sagatavošanās laiku, kas vajadzīgs, lai reaģētu uz stihiskām nelaimēm, un jāuzlabo es kolektīvā ātrās reaģēšanas spēja. padome ir paudusi lielu ieinteresētību turpināt darbu šajā jomā. padomes lēmumā ir jārada atbilstīgs juridiskais pamats, lai turpinātu šo darbu mehānismā. ierosinot kopienas rīcību agrīnās brīdināšanas jomā, galvenais mērķis ir labāk aizsargāt eiropas iedzīvotājus no lielu dabas katastrofu sekām. piemērotu darbību piemēri šajā jomā ietver esošo agrīnās brīdināšanas sistēmu novērtēšanu un vajadzības gadījumā modernizāciju, atklāšanas sistēmu labāku saikni ar trauksmes mehānismiem, nosakot sinerģiju starp dažādām sistēmām un savienojot tās, lai lēmējiem nodrošinātu vieglu piekļuvi šīm sistēmām. 4. trešās valstīs veikto intervenču koordinācija (a) pašreizējā situācija palīdzības intervences ārpus kopienas var veikt kā autonomas palīdzības intervences vai kā ieguldījumu intervencē, ko vada kāda starptautiska organizācija. dažās katastrofu situācijās civilā aizsardzība tiek izmantota, reaģējot uz vajadzību pēc humānās palīdzības, un tādējādi paplašina humāno palīdzību. gan civilās aizsardzības palīdzība, gan humānā palīdzība ir vērsta uz lielu katastrofu radītu neatliekamu vajadzību risināšanu. civilās aizsardzības intervences parasti ir īstermiņa, bet humānās palīdzības pasākumi parasti turpinās pēc ārkārtējās situācijas smagākā posma.[9] komisijā ir izstrādāta kārtība, lai īstenotu ciešu sadarbību starp mehānismu un eiropas kopienas humānās palīdzības biroju (echo) un nodrošinātu vispusīgu reaģēšanu uz katastrofām. komisijas darbības procedūras turpinās pastiprināt sinerģiju starp es humāno palīdzību un civilo aizsardzību, par pamatu ņemot to īpašo lomu un salīdzinošās priekšrocības. tas nodrošinās precīzāku ziņojumu sagatavošanu par kopienas un dalībvalstu ieguldījumu humānajā palīdzībā. ir veltīti īpaši pūliņi tam, lai nodrošinātu atbilstīgu koordināciju ar apvienoto nāciju organizāciju. komisija un ano humānās palīdzības koordinācijas birojs (ocha) 2004. gada oktobrī parakstīja nolīgumu, lai izveidotu pamatprincipus turpmākai sadarbībai un koordinācijai un nepieļautu nevajadzīgu darba dublēšanu. komisija turpinās īstenot koordināciju ar ano un citiem starptautiskiem dalībniekiem, lai maksimāli palielinātu pieejamo resursu izmantojumu. (b) priekšlikumi civilās aizsardzības palīdzības uzlabota koordinācija, izmantojot mehānismu, ir priekšnoteikums vispārējā koordinācijas darba atbalstam un visaptveroša eiropas ieguldījuma nodrošināšanai kopējā glābšanas darbā. tādēļ padomes lēmuma 6. pantā ir skaidri jāprecizē eiropas savienības padomes prezidējošo dalībvalstu, civilās aizsardzības koordinācijas vienības uz vietas un komisijas loma un pienākumi, kādi tie attīstījušies praksē. prezidējošā valsts koordinē politisko reakciju, pastāvīgi apspriežoties ar komisiju. pats galvenais, tā sazinās ar cietušo valsti, jo īpaši lielas ārkārtējās situācijas agrīnā posmā, lai veicinātu kopienas palīdzības intervences izmantošanu. šis priekšlikums arī rada iespēju prezidējošajai valstij lūgt citu dalībvalsti pilnībā vai daļēji uzņemties atbildību par politisko koordināciju. tas var izrādīties noderīgi, piemēram, kad ārkārtēja situācija sākas vienas prezidentūras laikā, bet turpinās nākamās prezidējošās valsts pilnvaru laikā, kad vienlaikus rodas vairākas ārkārtējās situācijas vai kad prezidējošajai valstij nav divpusējo attiecību ar cietušo valsti. šādos apstākļos prezidējošajai valstij jābūt iespējai lūgt palīdzību arī no komisijas. ar mic starpniecību komisija koordinē eiropas civilās aizsardzības reaģēšanu operāciju līmenī, pastāvīgi apspriežoties ar dalībvalstīm, kas sniedz palīdzību, cietušo valsti un ano, kur tā ir pārstāvēta. tiklīdz prasība pēc palīdzības ir izplatīta ar mehānisma starpniecību, visām dalībvalstīm, kas sniedz civilās aizsardzības palīdzību, jāsazinās ar mic, lai komisija varētu nodrošināt vispusīgu un saskaņotu eiropas civilās aizsardzības ieguldījumu kopējā seku mazināšanas darbā. attiecīgos gadījumos komisija, apspriežoties ar prezidējošo valsti, pieņem lēmumu par to, ka jāmobilizē un jāsūta novērtējuma un/vai koordinācijas vienības, kurās ietilpst dalībvalstu eksperti. novērtējuma un/vai koordinācijas vienībai jāpiešķir skaidri noteikts uzdevums un pilnvaras, lai koordinētu civilās aizsardzības vienības, kas darbojas atbilstīgi kopienas mehānismam. lai vienība varētu efektīvi koordinēt eiropas civilās aizsardzības palīdzību, tai jāsaņem loģistikas pamatatbalsts, jo īpaši sakaru ierīces. -