Вы искали: kapitālieguldītājs (Латышский - Словенский)

pirmkārt, kapitālieguldītājs veic slēpto ieguldījumu tikai uz noteiktu termiņu.
kot prvo vlagatelj vloge tihega partnerstva nudi le v omejenem obdobju.

kapitālieguldītājs neorientējas pēc nozares vidējā sasnieguma, bet gan uz nākotnes izredzēm.
vlagatelj se ravna po pričakovanih donosih in ne po panožnih povprečjih.

ar atteikšanos no balsstiesībām kapitālieguldītājs neizmanto iespēju iespaidot bankas vadības lēmumus.
z odpovedjo glasovalnim pravicam se vlagatelj odpove možnosti vpliva na odločitve in poslovanje banke.

kapitālieguldītājs tirgus ekonomikas nosacījumos nebūtu piekritis saņemt mazāku kopatlīdzību attiecīgā uzņēmuma slikto rezultātu dēļ.
vlagatelj v tržnem gospodarstvu ne bi bil pripravljen, zaradi slabših rezultatov zadevnega podjetja, sprejeti nižjega pavšalnega nadomestila.

arī privāts kapitālieguldītājs neizvērtē vienīgi gaidāmo peļņu no kapitāla, bet ņem vērā arī citus stratēģiskus apsvērumus.
prav tako zasebni vlagatelj ne bi izhajal samo iz pričakovanega donosa, ampak bi upošteval druge strateške premisleke.

jāpiebilst, ka par atlīdzību, ko pienāktos maksāt par ieguldīto kapitālu, parasti vienojas kapitālieguldītājs ar uzņēmumu.
omeniti je treba tudi, da se nadomestilo, ki se mora plačati za vloženi kapital, običajno dogovori med podjetjem in vlagateljem.

lai nepakļautu sevi tādam riskam, kapitālieguldītājs, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, būtu pieprasījis atbilstošu atlīdzību.
vlagatelj v tržnem gospodarstvu bi zahteval primerno nadomestilo v zameno za izpostavitev takšnemu tveganju.

ja tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs kapitālieguldītājs palielina bankai pašu kapitālu, viņš pieprasa par to atbilstošu līdzdalību bankas peļņas sadalē.
Če vlagatelj v tržnem gospodarstvu banki zagotovi lasten kapital, zahteva primerno udeležbo pri dobičku banke.

kapitālieguldītājs tirgus ekonomikā droši vien pieprasītu piemaksu par tik liela kapitāla ieguldījumu ar relatīvi un absolūti lielu summu, kā lts fondu apjoms.
vlagatelj v tržnem gospodarstvu bi za vlogo kapitala, po obsegu relativno in absolutno gledano enakega sredstvom lts, verjetno zahteval pribitek.

droši vien kapitālieguldītājs varētu arī papildināt savas investīcijas uzņēmumā ar mazāku rentabilitāti, taču viņš to nedarītu, ja neparedzētu ilgtermiņā stāvokļa uzlabošanos un piemērotu peļņu.
vsekakor bi lahko vlagatelj svojo naložbo v podjetju z manjšo donosnostjo povečal, vendar pa tega ne bi storil, če dolgoročno ne bi pričakoval izboljšanja stanja in primernega donosa.

ja turpretim federālā zeme atsakās no tirgum atbilstošas atlīdzības, tā nerīkojas kā tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs kapitālieguldītājs un sagādā bankai westlb atvieglojumus, kas atspoguļo valsts atbalstu.
v kolikor pa se dežela odpove običajnemu tržnemu nadomestilu, se ne ravna kot vlagatelj v tržnem gospodarstvu in tako westlb odobri ugodnost, ki predstavlja državno pomoč.

citādi jebkura valsts investīcija kādā bankā, kuras rentabilitāte ir zem vidējās, būtu jāatzīst par valsts atbalstu, kamēr tajā pašā laikā privāts kapitālieguldītājs arī investē tieši tajā uzņēmumā.
sicer bi vsaka naložba države v banko, ki dosega podpovprečne donose, predstavljala državno pomoč, medtem ko zasebni vlagatelji dejansko istočasno investirajo v isto podjetje.

kā to uzsvēra komisijas konsultanti, saprātīgs kapitālieguldītājs šādi nerīkosies, t.i., piekrist veikt būtisku kapitālieguldījumu, vispirms nevienojoties par atlīdzības aprēķināšanas piemērotu metodi.
kakor je poudaril tudi zunanji strokovnjak komisije, razumen vlagatelj v tržnem gospodarstvu nikakor ne bi ravnal na ta način, t.j. privolil v znatni kapitalski vložek, ne da bi se pred tem dogovoril o primernem mehanizmu za določitev nadomestila.

ja stingri ievērotu šādu argumentu, tad tas nozīmētu, ka kapitālieguldītājs par savu ieguldījumu šādā uzņēmumā, ko raksturo kā drošu, nedrīkstētu nekādā gadījumā prasīt riska piemaksu peļņai par bezriska valsts aizņēmumiem.
vendar pa bi, strogo gledano, na podlagi tega argumenta pomenilo, da vlagatelj za naložbo v podjetje, ki velja za varno, ne bi smel zahtevati nikakršne premije tveganja na donos netveganih državnih obveznic.

tā kā šīs kopdarbības rezultātā nesamazinās ne westlb ieskaitītā kapitāla izlietojamība, ne palielinās westlb izdevumi sakarā ar šo pārskaitījumu, tad kopdarbība nevarētu arī iespaidot atlīdzības lielumu, kuru varētu pieprasīt kapitālieguldītājs atbilstoši tirgus ekonomikas nosacījumiem par savu bankas rīcībā nodoto pašu kapitālu.
ker se s temi sinergijami ne zmanjša niti uporabnost prenesenega kapitala za westlb niti povečajo stroški, ki so za westlb nastali s prenosom, sinergije tudi ne smejo vplivati na višino nadomestilo, ki bi ga vlagatelj v tržnem gospodarstvu od banke zahteval za zagotovljeni lastni kapital.

kā jau iepriekš norādīts, kapitālieguldītājs tirgus ekonomikas apstākļos, kuram ir jau kapitāldaļas vienā uzņēmumā, nebūtu atteicies no pilnas tiešas atlīdzības, ja viens vai vairāki akcionāri gūst peļņu no kapitālieguldījuma, pašiem neveicot nekādu atbilstošu ieguldījumu.
kot je navedeno zgoraj, se vlagatelj v tržnem gospodarstvu, ki že ima delež v podjetju, ne bi odrekel celotnemu neposrednemu nadomestilu, če bi eden ali več drugih delničarjev pridobil z vlogo kapitala, ne da bi sam poskrbel za ustrezen prispevek.

augstākā tiesa kapitālieguldītāja principu tirgus ekonomikas apstākļos piemērojot tikai tādos gadījumos, ja notiek valsts intervences zaudējumu nesošos uzņēmumos vai ekonomikas nozarēs ar strukturāli lieku kapacitāti.
sodišče je načelo vlagatelja v tržnem gospodarstvu vedno uporabljal samo v primerih državnega investiranja v podjetja, ki ustvarjajo izgubo in gospodarskih panogah s strukturnimi presežnimi zmogljivostmi.