You searched for: sygeforsikringsydelser (Danska - Lettiska)

sygeforsikringsydelser ved uarbejdsdygtighed
slimības apdrošināšanas pabalsti darba nespējas gadījumā

i det foreliggende tilfælde er de private sygeforsikringsydelser som sådan, i
pva pienākumi, to skaitā brīva

hvad angår den anfægtede beslutning udgør private sygeforsikringsydelser under alle omstændigheder ikke sieg-forpligtelser.
Ņemot vērā apstrīdēto lēmumu, pva pakalpojumi katrā ziņā nav vtnp.

vhi var på daværende tidspunkt den eneste erhvervsdrivende, som af sundhedsministeren havde fået tilladelse til at udbyde private sygeforsikringsydelser.
tajā laikā vhi bija vienīgais uzņēmums, kam bija veselības ministra izsniegta licence, lai tā varētu sniegt privātās veselības apdrošināšanas pakalpojumus (turpmāk tekstā — “pva pakalpojumi”).

desuden omfatter udtrykket sieg i den anfægtede beslutning kun amp-forpligtelser, men ikke private sygeforsikringsydelser som sådan.
turklāt apstrīdētajā lēmumā kā vtnp ir noteikti tikai pva pienākumi, nevis paši pva pakalpojumi.

bupa ireland blev stiftet i overensstemmelse med denne lovgivning og har opereret på det irske marked for private sygeforsikringsydelser siden den 1. januar 1997.
bupa ireland, kas nodibināta saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem, Īrijas pva tirgū darbojas kopš 1997. gada 1. janvāra.

de omhandlede bestemmelser pålægger nemlig ikke de berørte erhvervsdrivende en pligt til at levere private sygeforsikringsydelser og foreskriver ej heller et minimumsniveau for disse tjenesteydelser eller en serviceforpligtelse.
konkrētais tiesiskais regulējums neuzliek attiecīgajiem uzņēmumiem pienākumu sniegt pva pakalpojumus un vēl jo mazāk nenosaka šo pakalpojumu minimālo līmeni vai universālo pakalpojumu.

bupa m.fl. mod kommissionen leveringen af private sygeforsikringsydelser, da disse tjenesteydelser ikke udgør en sieg-opgave, ubegrundet.
pva pakalpojumus kā tādus, jo šie pakalpojumi nav vtnp.

det er derfor fejlagtigt, når sagsøgerne bestrider, at der foreligger en forbindelse mellem omkostningerne til leveringen af private sygeforsikringsydelser og res-kompensationen.
līdz ar to prasītājas nepamatoti noliedz, ka pastāv saikne starp izmaksām, kas saistītas ar pva pakalpojumu sniegšanu, un res paredzēto kompensāciju.

derimod er forsikringsgiverne i det foreliggende tilfælde ikke pålagt nogen pligt eller opgave af almindelig interesse med hensyn til levering af bestemte private sygeforsikringsydelser, og hele den irske befolkning har ikke adgang til disse ydelser.
Šajā gadījumā savukārt nepastāv apdrošinātājiem uzlikts pienākums vai pat uzdevums vispārējās interesēs sniegt dažus pva pakalpojumus, un šie pakalpojumi nav pieejami visiem Īrijas iedzīvotājiem.

sagsøgerne har anført, at det argument, som kommissionen har fremført i svarskriftet, bekræfter, at res reelt har til formål at kompensere omkostningen ved levering af private sygeforsikringsydelser.
prasītājas precizē, ka iebildumu rakstā paustā atbildētājas argumentācija apstiprina, ka res mērķis faktiski ir kompensēt pašu pva pakalpojumu sniegšanas izmaksas.

den anfægtede beslutning påvirker under disse omstændigheder ikke blot bupa irelands konkurrencemæssige situation på det irske marked for private sygeforsikringsydelser væsentligt. den retter sig desuden på vedtagelsestidspunktet mod bupa ireland som den eneste nettobidragsyder til den fond, som er oprettet til brug for res.
Šajos apstākļos apstrīdētais lēmums ne tikai būtiski ietekmē bupa ireland konkurējošo stāvokli Īrijas pva tirgū, bet tā pieņemšanas brīdī arī paredz, ka bupa ireland ir vienīgā skaidri noteiktā sabiedrība, kas veic maksājumus fondā, kurš izveidots saistībā ar res.

de private sygeforsikringsydelser udgør blot valgfrie, finansielle tjenester, dvs. »luksusydelser«, og har ikke til formål at erstatte den offentlige sociale sikringsordning.
pva pakalpojumi ir tikai izvēles vai pat “luksusa” finanšu pakalpojumi un ar tiem nav paredzēts aizstāt valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu.

hvis den kompetente institution i forbindelse med artikel 36, stk. 2, i forordning (ef) nr. 883/2004 bestrider, at lovgivningen om arbejdsulykker og erhvervssygdomme skal finde anvendelse, underretter den straks bopælsstedets institution eller opholdsstedets institution, der har udredt naturalydelserne, og disse ydelser betragtes derefter som sygeforsikringsydelser.
ja kompetentā iestāde apstrīd, ka regulas (ek) nr. 883/2004 36. panta 2. punkta ietvaros piemērojami tiesību akti par nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām, par to uzreiz brīdina dzīvesvietas iestādi vai uzturēšanās vietas iestādi, kas piešķīrusi pabalstus natūrā, uz kuriem tagad attiecas veselības apdrošināšana.